Sen sen pirms 41 gada, kad man bija 15 gadi, nonācu pie Austras. Biju kaut ko mēģinājusi sacerēt arī iepriekš, bet līdz ar Austras kompāniju, kura bija bezgala radoša un pēc koncertiem dziedāja līdz rīta šausmai, sāku intensīvi rakstīt dziesmas. Dziedāju sākumā viena. Tad ar Sudmaļu ansambli. Tad ar draugiem un kursabiedriem, kas radās mūzikas skolā vai Austras vidē. Ar ģitārām, ar citiem instrumentiem. draugiem un ilgām pēc mīlestības. Tad mainījās dzīve, nokristījos, bērni un ģimene palika priekšplānā, ar Austru koncertēju retāk, toties katru dienu dziedāju baznīcā un atkal rakstīju dziesmas. Nu jau Dievam, pa taisno Mīlestībai. Vienbalsīgas, ar ģitāru vai ērģeli. Tad sāku organizēt Liturģiskās mūzikas darbnīcas, aizrāvos ar kora dziedājumiem – un turpinu rakstīt. Nu jau četrās balsīs. Bez ģitāras. Un nu jau strādāju par aprūpētāju pie jauniešiem ar funkcionāliem traucējumiem. Un dziedāšanai paliek mazāk laika. Bet mūzika joprojām ir mana saikne ar to Galaktiku, Tēviju, kas ir debesīs – kur mūzika ir valoda, kurā saprotas ceļabiedri.
